Termins Sentencia, kas nāk no latīņu valodas Sententĭa, nozīmē virkni nozīmju, kas piešķir Sentence jēdzienam īpašu būtību. Sententĭa nāk no “ sentiens, sentientis ” aktīvā locījuma “Es jūtos ”, kas nozīmē just. Pētot vārda etimoloģiju, mēs saprotam, ka teikums ir kas vairāk par kompetentās iestādes (tiesneša) lēmumu attiecībā uz personu, kura izdarījusi vainu, par kuru viņam jāsoda. Teikums norāda uz tiesneša izjūtām saistībā ar pretrunām. Pēc tam pieņemtajam lēmumam tiktu piemērotas atbilstošās normas, tas ir tas, ko sauc juridiskajā jomā “Gaisma”.
Aukstā izteiksmē teikums ir viedoklis, ko izveidojusi persona ar varu vai ar lielāku morālu vai pārbaudāmu autoritāti, šajā ziņā teikums izbeidz problēmu, kuru pati neizlemj, apgalvojums, kurā abām pusēm sevi aizstāvēt, ievērojot vēlamo, jābūt galīgajam teikumam par to, kurš būs domstarpību uzvarētājs.
Tiesas spriedums, termins, kas īpaši saistīts ar likumu, atzīst un izmanto kā instrumentu kārtības un normu piemērošanai katram likumam, kas atbilst lietai, šāda veida tiesas procesos netieši tiek izmantotas arī morālās vērtības, jo priekšraksti, ir balstīti uz sodu definēšanu tiek veikti, balstoties uz morāles principiem, tāpēc sods apsūdzēto attaisno vai nosoda. Ja sods ir notiesājošs, tas nosaka sodu par attiecīgo noziegumu.
Tiesas spriedumam ir jāpiešķir process, vispirms tiek atklātas abu kastu (prasītāja un atbildētāja) idejas, tās sniedz pierādījumus, priekštečus un notikušā raksturojumu no katra viedokļa. Pēc tam mēs turpinām izpētīt un izskatīt pušu aizstāvības un ekspozīcijas, lai pieņemtu lēmumu, kas labāk pazīstams kā Galīgais spriedums.
