Final Solution ir termins, ko nacisti izmanto, lai identificētu savu genocīda plānu pret ebrejiem, kas Eiropā laikā pasaules kara II. Šo frāzi iespieda nacistu padotais Ādolfs Eihmans, kurš bija atbildīgs par šīs kampaņas uzraudzību, un to sauca par atjaunošanu darbā. Pēc otrā kara sākšanas “galīgais risinājums” tika dēvēts par holokaustu. Šis process ietvēra metodisko izdošanu un visu to cilvēku nacīšanu, kurus nacisti klasificēja kā ebrejus, neatkarīgi no tā, vai tā noteikti būs viņu reliģija.
Savu pirmo politisko dokumentu Ādolfs Hitlers uzrakstīja 1919. gada septembrī, kur viņš norādīja, ka "ebreju jautājums" ir jāatrisina, pilnībā iznīcinot ebrejus Eiropā, šī problēma ir jāizpilda nevis emocionāli, ar masveida linčiem, bet efektīvi plānojot. Ādolfam Hitleram ebreju jautājums bija nacisma pamatjautājums.
Ebreju uzmākšanās un diskriminācija tika veikta dažādos ciklos. 1934. gada vasarā nacisti nāca pie varas, uzsāka rasismu antisemītiskos likumos ar Nirnbergas likumiem, kas tika pieņemti 1935. gada septembrī, kur viņi noraidīja reiha valstspiederību ebreju vāciešiem, un tika izveidoti arī kodeksi. Ja tika aizliegta laulība starp vāciešiem, kas nav ebreji, un ebreju vāciešiem, šādā veidā viņi tika pārvietoti un tika atņemtas visas rezidenta tiesības.
1938. gada novembrī ebreju boikoti un masveida linčošana šo dienu parasti dēvē par stikla izsitumu nakti, kur vairāk nekā 30 000 ebreju cilvēku baros tika izraidīti uz slavenajām Buchenwald, Dachau un Sachsenhausen koncentrācijas nometnēm..
Divas lielākās krematorijas tika uzceltas laikā no 1942. līdz 1943. gadam. Katrā no tām bija pazemes gāzes kameras un ģērbtuves, kur 24 stundu laikā varēja sadedzināt vairāk vai mazāk 2000 līķu. Līķus ar liftiem pārcēla uz krāsnīm uz grīdas virs.
Vēlāk tika izveidotas divas krāsnis, kā arī III un IV kur 24 stundu laikā varēja sadedzināt vairāk nekā 1500 ķermeņus.
