Vārds valence ir termins, ko bieži lieto ķīmiskajā zonā. Etimoloģiski šis vārds sāka nākt gaismā 1543. gadā un nāk no latīņu valodas “drosme”, kas nozīmē “spēks, spēja”. Ķīmijā šo terminu lieto, lai apzīmētu elementa elektronu skaitu un tā saistību ar citiem, lai radītu savienojumu. Ir divu veidu valences: maksimālā pozitīvā un negatīvā valence.
Maksimālā pozitīvā Valence attiecas uz pozitīvu skaitli, kas atspoguļo, cik liela ir procentuālā kombinācijas elementa, šis skaitlis ir jāsakrīt ar skaitu, ka šis elements ir grupas periodiskās tabulas ietvaros, piemēram, skābekļa (o) pieder līdz tabulas 7. grupai, tāpēc tā maksimālā pozitīvā valence ir 7.
Negatīvā valence attiecas uz negatīvo skaitli, kas mums parāda, kādas var būt elementa iespējas apvienot ar citu pozitīvas valences. Šo negatīvo ciparu var iegūt, aprēķinot to, kas pietrūkst maksimālajai pozitīvajai valencei, lai sasniegtu oktetu (8), bet ar negatīvu zīmi (-). Piemēram, skābekļa (o) elementa maksimālā pozitīvā valence ir 7, tāpēc tam joprojām nav viena (1) elementa, lai sasniegtu oktetu (8), tāpēc tā negatīvā valence ir -1.
Valence fiziskajā izglītībā attiecas uz visiem tiem aspektiem, kas raksturo indivīda fiziskos apstākļus. Šīs valences tiek klasificētas šādi: izturība, jauda, ātrums, elastība, koordinācija un anaerobā pretestība.
Bioloģijā valence tiek izmantota, lai apzīmētu antivielu, kas jāapvieno ar antigēnu, izvietojumu.
Psiholoģijas jomā ir noteikts, ka tad, kad indivīds izjūt pievilcību pret kaut ko, tiek teikts, ka tam ir pozitīva valence, bet, ja gluži pretēji, indivīdam ir nepatika pret šo objektu, tad mēs sakām, ka tam ir negatīva valence. Šo definīciju izmanto arī cilvēku jūtu vai emociju katalogizēšanai. Skumjām, bailēm, naidam ir negatīva valence. Kaut arī priekam, entuziasmam ir pozitīva valence.
