Tas ir pazīstams kā Saules vējš līdz parādībai, ko raksturo gāzes emisija, ko veido virkne daļiņu, kurām ir elektrisks lādiņš, galvenokārt no ūdeņraža atomu kodoliem ar lielu enerģijas lādiņu, kas var sasniegt 100 keV, bez tam tie ietver arī hēlija atomu kodolus, kā arī elektronus. Šie joni rodas saules koronā, virsmā, kas var pārsniegt divus miljonus grādu pēc Celsija, tajās vietās, kur magnētiskais lauks ir nedaudz vājāks. Svarīgs fakts ir tas, ka daļiņas var sasniegt ātrumu, kas svārstās no 350 līdz 800 km sekundē; no savas puses orbītas tuvumāzeme, ir blīvums 5 vienībām centi metru kubikmetru.
Tas tiek uzskatīts par astronomisku parādību, to ražo ciklu veidā, ko sauc par Saules aktivitātes ciklu, aptuvenais ilgums ir aptuveni vienpadsmit gadi un to kontrolē saules magnētiskie lauki, kuros tie mainās reizes ar lielu Saules aktivitāti ar tām, kur tā ir mazāk aktīva gan tās pašas frekvences, gan intensitātes ziņā.
Šīs daļiņas, kas veido Saules vēju, spēj pārvietoties pa kosmosu ar ātrumu, kas sasniedz 450 kilometrus sekundē, un tāpēc tas spēj sasniegt Zemi 3 līdz 5 dienu laikā. Šī parādība izplatās kosmosā kā ekspansīvs vilnis, kas var sasniegt dažādu planētu virsmu un pat iziet ārpus mūsu Saules sistēmas robežām, ko pavada saules magnētiskais lauks un arī ievērojams vielas daudzums uz tās virsmas.
Nepārtrauktas daļiņu plūsmas esamība, kas tiek izstumta uz Saules ārpusi, bija hipotēze, kuru ieteica britu astronoms Ričards C. Karingtons. Vēlāk 1859. gadā Karingtons un Ričards Hodžsons pirmo reizi neatkarīgi novēroja to, ko vēlāk sauktu par saules uzliesmojumu. Šī parādība attiecas uz pēkšņu enerģijas uzliesmojumu no Saules atmosfēras, dienu pēc šāda notikuma tika novērota ģeomagnētiskā vētra, un Karingtons pieņēma, ka starp abiem ir saistība.
