Vulkanisms atbilst visām parādībām, kas saistītas ar magmas vai izkusušo iežu kāpšanu no Zemes iekšpuses uz zemes virsmu. Tā ir viena no galvenajām zemes globusa iekšējās enerģijas izpausmēm un galvenokārt ietekmē tās garozas nestabilās zonas. Vulkāni ir reljefa punkti, kas tieši sazinās zemes virsmu ar garozas iekšējiem slāņiem, kur esošās augstās temperatūras dēļ ieži ir saplūstoši.
Darbības periodos Zemes garozas vājākās vietas saplīst augstās temperatūras un spiediena dēļ, tādējādi izraisot izvirduma procesu, kur vulkāni izstumj lielu daudzumu šķidruma vai pusšķidra materiāla (lavas), ciets (pelni, vulkāniskas bumbas, mazas daļiņas vai grants) un gāzveida, pēdējie var būt ļoti dažādi un parasti satur sēru, hloru, oglekli, skābekli, slāpekli, ūdeņradi un boru.
Vulkāni attīstās kalnu grēdās radīšanas procesā, kā arī izmežģītos pagrabos, nevis nogulumu baseinos, tāpēc vulkānisms ir saistīts ar tektoniskajām zonām. Lai magma paceltos, tai jābūt pietiekami tuvu virsmai, lai izmantotu dislokāciju apgabala priekšrocības. Jābūt arī nelīdzsvarotībai starp spiedienu un temperatūru.
Pēc izvirduma rakstura vulkānisko darbību var iedalīt vairākos veidos: Havaju, Peleana, Vulcanian, Strombolian, Vesuvian, Plinian un Islandes.
Jāatzīmē, ka vulkanisms nav ekskluzīva mūsu planētas parādība; tas ir universāls un kosmisks. Saules apvalkā ir vietas, kur izceļas gaistošo materiālu uzliesmojumi, kas sasniedz daudzu tūkstošu kilometru augstumu. Uz Mēness tiek novēroti neskaitāmi izmiruši vulkāna krāteri, un uz Marsa tiek apstiprināta intensīva vulkāna aktivitāte. Liels skaits aerolītu un meteorītu ir saistīti ar vulkāna izvirdumiem, kas notikuši citās zvaigznēs.
