Antacīds ir viela, kas darbojas organismā, īpaši gremošanas sistēmā, lai nomierinātu kuņģī esošo kuņģa sulu skābās īpašības, kuras ir indivīdam, kad viņi ir beiguši ēst kādu pārtiku, kas padara šīs sulas ir jaudīgākas, lai varētu veikt parasto gremošanas procesu. Tad tas ir skābuma inhibitors, ko rada dažas kuņģa sulas, ko izraisa kāda pārtika vai to sērija, kas notiek, radot refluksu barības vadā, vai kuņģa sienas jutīgumu pret šīm sulām.
Attiecībā uz šīs vielas sastāvu tā parasti ir sārmainā vidē, lai tā varētu iedarboties un savienoties ar tām skābēm, kuras ražo gremošanas sistēmas paretālie dziedzeri, sārmojot kuņģi, palielinot tā pH līmeni (ņemot to no 0, 2 līdz vērtībai, kas ir tuvu 2) un kuras skābes bāzes reakciju rada ūdens un sāls.
Lielākā daļa antacīdu satur aktīvās sastāvdaļas sastāvdaļu ūdeņradi (H2), un visbiežāk sastopamie ir nātrija bikarbonāts (NaHCO3), kalcija karbonāts (CaCO3) un magnija hidroksīds (Mg (OH) 2).
Vēl viena funkcija, ko antacīdi var pildīt, ir gļotādas aizsardzības sistēmu veicināšana, stimulējot prostaglandīnu ražošanu.
Tos var iedalīt divos veidos: sistēmiskā un nesistēmiskā. Pirmie ir raksturīgi tāpēc, ka reakcijas sāls produktu absorbē kuņģa sienas un tā iedarbība ir spēcīgāka, gluži pretēji - nesistēmiskas - tāpēc, ka organisms neuzsūc reakcijas sāls produktu un tā iedarbība ir lēnāk.
Dažas antacīdu darbības kuņģī blakusparādības var būt aizcietējums, tāpat kā alumīnija sāļu gadījumā, vai tām var būt caurejas efekts, piemēram, magnija sāļu gadījumā.
Ieteicams lietot vienu stundu pēc ēšanas ar pārtiku, kas stimulē kuņģa skābju veidošanos, un tās ļaunprātīga izmantošana var nopietni kaitēt gremošanas sistēmai.
