Juridiski, derīguma par rīcību vai par tiesībām, ir parādība, kas rodas, kad pēc to laiku, ka likums liecina par tiesību īstenošanai, tā beidzas, atstājot ieinteresētajai personai juridiski liegts vārtos. Derīguma termiņu var izraisīt daudzi iemesli: termiņa beigām; par dokumenta pazušanu; par lietojuma trūkumu utt.
Tas ir, ja personai ir tiesības veikt tiesību aktu, bet tas to nedara atļautajā laikā, tā zaudē tiesības sākt atbilstošu darbību.
Tās mērķis ir sniegt patiesību noteiktām tiesiskajām attiecībām, lai tās netiktu ilgstoši pagarinātas bezgalīgi.
Romiešu likumos mantojuma jautājumos derīguma termiņš radās, kad iedzimta pārnešana tika veikta likumīgā veidā, bet mantinieks vēlāk mantojumu nevarēja saņemt ar to saistītu iemeslu dēļ, piemēram, ka viņš atteicās no mantojuma; vai tāpēc, ka viņš ir aizgājis mūžībā.
Derīguma termiņu veido divi aspekti:
Neaktivitāte. Tas attiecas uz indivīda neizdarību izmantot savas tiesības uz tiesvedību. No darbības termiņa beigām var izvairīties tikai tad, ja to oficiāli apstiprina kompetentā tiesa.
Termiņš, instances termiņš beidzas, ja tā norise nav pieprasīta šādos termiņos: seši mēneši pirmajā instancē; trīs mēnešus otrajā vai trešajā instancē; viena mēneša laikā, piemēram, termiņa beigšanās gadījumā.
Derīguma termiņš un recepte ir ļoti līdzīgi termini, tomēr tiem ir būtiskas atšķirības, daži no tiem ir: derīguma termiņš, attiecas uz neaktivitāti, kas saistīta ar noteiktu uzvedību; tā kā recepte attiecas uz vispārēju neaktivitāti. Termiņa beigšanās dzēš gan prasību, gan tiesības; kamēr recepte tikai dzēš prasību.
Receptē darbība tiek dzēsta, nevis pareizā, savukārt derīguma termiņa laikā tiek dzēsta gan labā, gan darbība.
Darbības termiņa beigām ir šādas sekas: tā noslēdz saņēmēju tiesības. Tomēr, ja viņi pieprasa pagarinājumu, tiesību akts tiek uzskatīts par atjaunotu.
Vienīgais veids, kā izvairīties no darbības termiņa beigām, ir akta vai varas īstenošana.
