Sasprindzinājums ir iekšēja sajūta vai diskomforts, ko cilvēks piedzīvo, bet, ja sajūta ir fiziska, to var definēt kā nosmakšanu krūtīs, kas apgrūtina elpošanu un dažos gadījumos arī sāpes.
Šo diskomfortu var izmantot arī, lai atsauktos uz garīgu vai garīgu izjūtu. Tas notiek, ja personai ir satraucoša problēma vai situācija, un šis diskomforts rada nožēlas sajūtu. Tāpat apspiešana ir raksturīga situācijām, kurās pastāv liela spriedze vai emocionāls stress, ko izraisa nelabvēlīgi personiski apstākļi, piemēram, darba problēma, ģimenes vai vilšanās mīlestībā.
Ir vēl viens apspiešanas veids, piemēram, politika, kas attiecas uz kolektīvām parādībām politiskajā arēnā. Tas notiek, ja kādas valsts vai teritorijas iedzīvotājus pakļauj tirānisks režīms. Saistībā ar to ir nepieciešams, lai režīms darbotos kā apspiedējs, un visi iedzīvotāji ir apspiesti. Visā vēsturē ir bijuši brīži, kad apspiešana ir bijusi galvenā varone, it īpaši diktatūrās vai totalitāros režīmos. Tas notiek, kad vadītāji izmanto varu absolūtā veidā, pakļaujot tautu vispārējai neapmierinātībai, nespējot pilnībā un ar noteiktu brīvības līmeni sazināties. Tāpēc pirms sajūtas parasti ir vēlme brīvību, izraisot tautas reakciju, kuras mērķis ir izbeigt politisko apspiešanu.
No politiskā viedokļa apspiešana nozīmē attiecības ar varu. Tā ir darbība, ar kuru piespiež kādu vai uzliek virkni vadlīniju vai normu bez viņa gribas. No otras puses, demokrātiskās valstīs pastāv varas mehānismi, taču tos leģitimizē cita vara, piemēram, vēlēšanu, un pastāv varas dalīšana, kas samazina to apspiešanas līmeni, kādu demokrātisks režīms varētu īstenot pār cilvēkiem.
Tas notiek diktatoriskās sistēmās, kur apspiešana notiek biežāk, un lielākā daļa cilvēku cieš no despotiskas politikas. Tāpat pilsoņi to piekrīt, jo ir bailes pievērsties apspiešanas izraisīšanai, jo vadītāji, piemērojot jebkādus draudus, piemēro bargus sodus vai sankcijas.
