Senā teorija ir pazīstama kā ģeocentrisks teorija, kas pozicionē Zemi pie centrā Visumu, un zvaigznēm, ieskaitot Sauli, rotējot ap Zemi. Šī teorija bija spēkā dažādās senatnes civilizācijās. Šo teoriju izstrādāja un ierosināja Aristotelis, un tā bija spēkā līdz 16. gadsimtam, versijā, kuru Klaudijs Ptolemajs pabeidza 2. gadsimtā pirms mūsu ēras. C., darbā ar nosaukumu El Almagest, kurā tika ieviesti tā sauktie epicikli, ekvanti un deferenti. To aizstāja heliocentriskā teorija.
No otras puses, ģeocentrisms nepiedāvā nekādu risinājumu problēmām, kas saistītas ar debess ķermeņu kustībām, starp kurām izceļas planētu kustības, šī teorija bija spēkā vistālākajās civilizācijās, Babilonā tas bija Visuma redzējums.
No otras puses, ir svarīgi atzīmēt, ka ģeocentriskās teorijas būtiskie postulāti ir datēti ar senatni, kas ir pasaules uztvere kosmosā, kas tika uzskatīts par funkcionālu arī senajos Babilonijas laikos, lai sniegtu tikai vienu piemēru. Koncentrējoties uz rakstiem, The Almagest Ptolemy paskaidro, kā planētas, Saule un arī zvaigznes rotē ap Zemi, ieviešot ģeometrisko modeļu koncepcijas un skaidrojumus, kas radīja senos epiciklus, ekvantus un novirzes, kas tika izstrādāti, lai izprastu planētu šķietamās kustības, ātrumu un virziena variācijas, kas kalpoja ģeocentriskās teorijas stāvēšanai.
Sistēma, kuru aprakstīja Ptolemajs, parāda, ka ģeocentriskā modeļa versijas darbojas ar šo sarežģīto mijiedarbību starp apļiem. Ptolemajam bija priekšstats, ka katra planēta riņķo ap apli, kuru viņš dēvēja par epiciklu, un tajā pašā laikā epicikls riņķoja lielākā lokā nekā tas, ko sauc par deferenciālo, un tas viss rotējās ap planētu Zeme. Savukārt novirzītāja centrs nebūtu pati Zeme, bet gan punkts, kas bija tuvu attāluma starp Zemi un Ekvatoru viduspunktam. Savukārt attiecībā uz ekvatora ideju Ptolemajs panāca ideālu risinājumu, lai to spētupamato daudzās neatbilstības un kritiku, ko ģeocentriskais modelis jau bija saņēmis.
