Vides izglītība tiek definēta kā izglītojoša darbība, ko kopiena veic, lai radītu izpratni par realitāti universālā līmenī. Turklāt tas ļauj sabiedrības locekļiem apvienoties, lai cīnītos viens par otru par dabu. Tās galvenais mērķis ir radīt indivīdos vērtības un attieksmi, lai pārveidotu realitāti.
Vides izglītības vēsture parādījās 1948.gadā vidū ir Starptautiskās savienības dabas un dabas (IUCN) sanāksmē Parīzē, kad Tomass Pritchard direktors Dabas aizsardzības vietniece Velsā, norādīja, ka tas ir jādara maiņa termina izglītības saglabāšanu, par vairāk alternatīvu, kas šajā gadījumā bija Vides izglītība.
Bet ne viss tur sākās, jo Vides izglītības pirmsākumi meklējami pirms daudziem gadiem, kad cilvēkam un videi bija svarīgas attiecības un viņi tam gatavojās. Bet tikai šo terminu kā tādu sāka lietot 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā, tajā laikā sāka pieaugt interese un rūpes par nelaimīgajiem apstākļiem, kādos vide tika atrasta.
Ļoti svarīgs vides izglītības mērķis ir nodrošināt, lai gan indivīdi, gan kopienas izprastu vides sarežģīto dabu, kas ir tās dažādu aspektu mijiedarbības rezultāts, tostarp: fiziskais, bioloģiskais, sociālais, kultūras, ekonomiski, cita starpā. Tādā veidā viņi iegūst zināšanas, vērtības un praktiskās iemaņas, lai atbildīgi un efektīvi piedalītos vides problēmu novēršanā un risināšanā, kā arī vides kvalitātes pārvaldībā.
Starp vides izglītības raksturlielumiem ir:
- Pastāvīgā izglītība.
- Globāla pieeja.
- Problēmu risināšana.
Tāpēc vides izglītībai, kas neaprobežojas tikai ar konkrētu izglītības procesa aspektu, ir jābūt drošam pamatam jauna dzīvesveida veidošanai. Tai jābūt izglītojošai praksei, kas ir atvērta sabiedrībai, lai sabiedrības locekļi piedalītos un vairotu izpratni par vidi un cilvēku kaitējumu.
