Tas cēlies no latīņu valodas vārda "Mores or Morallis", kura nozīme ir "Dzīvesvieta vai māja". Tieši organizētais noteikumu, vērtību, pienākumu un normu kopums regulēs vīriešu līdzāspastāvēšanu, tas ir, tie noteiks veidu, kādā vīrieši savstarpēji attiecas. Šīs vērtības un normas tiks pieņemtas kā pareizas vai adekvātas atkarībā no vēsturiskā brīža, kurā sabiedrība dzīvo.
Tādā gadījumā ētika vai morāles filozofija kļūst par gaismu, kas ļauj no ētiskā viedokļa atšķirt to, kas ir pareizs un kas nav. Vērtības, kas nav integrētas konkrētas reliģijas kontekstā, bet gan dabiskā likuma kontekstā, kas pārvalda to, kas cilvēkiem ir atbilstoši viņu cieņai un dabai.
Visu laiku filozofu doktrīnas uzskatīja par fundamentālu attieksmi pret morāles principiem, kas ir tie, kas izvirza domātāju vissvarīgākos jautājumus.
Sociālās pretrunas, politika, taisnīgums, cilvēku kaislības, egoisms pasaulē pamodināja nepieciešamību filozofiem interesēties par morāles būtību.
Morāles pamatā ir arī cilvēka brīvība, no kuras cilvēks var izpildīt labus darbus, bet arī brīvi rīkoties netaisnīgi. Morālās pārdomas palīdz cilvēkam apzināties savu atbildību, strādājot, lai augtu kā cilvēks, vienmēr skaidri saprotot patiesības un labā principu.
Filozofija kā morāla pārdomas ir ļoti svarīga, jo taisnīgums šajā aktā palīdz cilvēkam pilnveidoties un sasniegt labu dzīvi, kā teiktu Aristotelis. Bet turklāt morālā filozofija arī atklāj atbildību, ka cilvēkiem ir jāpiedalās, lai radītu cerību sabiedrībai, kurā viņi dzīvo, jo ar individuālu rīcību tiek ietekmēta arī kopējā labība.
No šī viedokļa morālā filozofija tiecas sasniegt sabiedrības kopējo labumu, jo grupas labums veicina arī indivīda labklājību.
Tas ētiskas palīdz veicināt rīkojumu sabiedrības. Šī morāles filozofija kā pamatprincipus uztver cilvēka uzvedības principus. Šie ētikas normas cildināt persona ar vērtībām, piemēram, personiskās uzlabošanu, sevis mīlestību un cieņu pret citiem, pēc principa pienākumu un laimes. Būtisks morāles princips ir atcerēties, ka mērķis ne vienmēr attaisno līdzekļus.
