SVF ir Starptautiskā Valūtas fonda saīsinājums, kas radies no ANO 1944. gada konvencijas, lai veicinātu ilgtspējīgu ekonomiku un novērstu tās dalībvalstu nonākšanu finanšu krīzē. Gadījumā, ja tas notiks, SVF var sniegt tūlītēju palīdzību cietušajai valstij, izmantojot starptautiski pieņemamu ilgtspējīgas apmaiņas politiku, lai mazinātu nabadzību, atstātu novārtā un saglabātu starptautisko tirdzniecību..
Starptautiskajā Valūtas fondā ir izveidoti standarti un noteikumi ar mērķi kontrolēt valstu tēriņus un ieguldījumus. Viņi apņemas ANO un SVF ievērot šos statūtus, lai netiktu atņemts atbalsts, kas viņiem konkrētajā situācijā var tikt piedāvāts. Viens no visvairāk nosauktajiem ir zelta / dolāra standarts, kas zeltam dolāros piešķīra noteiktu vērtību, kas palika nemainīga. Šis modelis bija spēkā līdz 1973. gadam, kad pasaules finanšu krīze piespieda valstis to atcelt.
SVF locekļi ir: 187 ANO un Kosovas, Ziemeļkorejas, Andoras, Monako, Lihtenšteinas, Nauru locekļi. Ķīna, Kuba un Vatikāns nav organizācijas daļa.
Libērija, Santome un Prinsipi, Angola, Burundi, Mozambika, Etiopija, Eritreja, Somālija, Bosnija un Hercegovina, Albānija, Sīrija, Irāka, Uzbekistāna, Afganistāna, Butāna, Birma, Laosa un Vanuatu ir valstis, kas ietilpst organizācijā, bet tie neatbilst SVF statūtu VIII panta 2., 3. un 4. iedaļas pienākumiem. 2. sadaļa attiecas uz pašreizējo maksājumu ierobežojumu novēršanu, 3. sadaļa - Diskriminējošas monetārās prakses novēršana un 4. iedaļa - Atlikumu konvertējamība ārvalstu rokās.
SVF veicina starptautisko monetāro apmaiņu, sadarbojas ar vielas importu un eksportu uz valstīm. Tas izsniedz aizdevumus valstīm, kurām tas vajadzīgs, lai ieguldītu izaugsmē. Tas atvieglo maksājumu daļu starp aizdevumiem, kas tiek izsniegti starp valstīm, kā arī daudzpusējos uzņēmumus regulē SVF pieņemtie likumi.
