Ierobežojošā programmatūra, kas pazīstama arī kā patentēta programmatūra, programmatūra, kas nav bezmaksas vai līdzvērtīga angļu valodā “nonfre software”, ir tā programmatūra, kuru ir aizliegts bez maksas izmantot, modificēt, izplatīt vai kura arī lūdz pieprasīt atļauju šīm darbībām; tā ir programmatūra, kurai ir daudz ierobežojumu, lai to varētu brīvi izmantot. Vārds ierobežojošā programmatūra radās, atsaucoties uz bezmaksas programmatūras jēdziena antonīmu; Tāpēc dažādās jomās ir piešķirtas ar to saistītās politiskās sekas.
Jebkuram uzņēmumam, nodibinājumam, korporācijai vai cita veida organizācijai, kas saistīta ar ierobežojošu programmatūru un kurai ir autortiesības uz noteiktu programmatūru, ir iespēja kontrolēt, uzraudzīt un ierobežot visas sava produkta lietotāju tiesības, Atšķirībā no bezmaksas programmatūras, kas parasti nozīmē, ka katram lietotājam būs tiesības palaist noteiktu programmatūru tikai tad, ja tā atbilst noteiktiem nosacījumiem un prasībām, ko pieprasa šī pakalpojuma sniedzējs, kas nozīmētu vienas vai vairāku no četrām brīvībām ierobežošanu.
Kas attiecas uz ierobežojošās programmatūras vēsturi, tā sāka parādīties no 60. gadiem, kad tādas laboratorijas kā Bell, kas ir tehnoloģiski un zinātniski pētnieciski centri, kas atrodas vairāk nekā desmit valstīs un pieder Amerikas uzņēmumam Lucent Technologies; viņi piegādāja savas operētājsistēmas, kuras nosaukums ir UNIX 1, avota kodu, lai vēlāk pastāvētu tādi, kas pazīstami kā slēgta pirmkoda programmatūra. Bet ir svarīgi pieminēt, ka datoru laikmeta sākumā zinātniskās grupas mēdza piešķirt savu kodu trešajām personām bez nepieciešamības pēc atlīdzības, un tas bija izplatīts, jo nebija politikas, kas regulētu to izmantošanu.
